Rotavīrusa pārbaude galvenokārt ietver vīrusu antigēnu, nukleīnskābju vai vīrusu daļiņu noteikšanu fekāliju paraugos. Kopējās metodes ietver koloidālā zelta antigēna noteikšanu, PCR nukleīnskābju noteikšanu un elektronu mikroskopiju. Konkrētā metode jāizvēlas, pamatojoties uz klīniskajiem simptomiem un laboratorijas apstākļiem.
Kopējās noteikšanas metodes
Koloidālā zelta antigēna noteikšana (ātrā noteikšana)
Princips: šī metode izmanto koloidālu zelta testa strēmeli, kas marķēta ar specifiskām antivielām, lai identificētu rotavīrusa antigēnus izkārnījumos.
Procedūra: nelielu daudzumu fekāliju parauga sajauc ar šķīdinātāju un pievieno testa strēmelei. Rezultātu nosaka krāsu joslas (pozitīvie rezultāti parāda divas joslas) pēc 15-30 minūtēm.
Priekšrocības: Ātra, vienkārša darbība un zemas izmaksas; piemērots ambulatorajām klīnikām vai primārās veselības aprūpes iestādēm.
Ierobežojumi: zema jutība (apmēram 80-90%); var rasties kļūdaini negatīvi rezultāti; nespēj atšķirt vīrusu apakštipus.

PCR nukleīnskābju noteikšana
Princips: noteikšana tiek panākta, pastiprinot rotavīrusa{0}}specifiskos gēnu fragmentus (piemēram, VP6 un VP7 gēnus).
Procedūra: Vīrusu RNS ekstrahē no izkārnījumiem, reverso transkribē cDNS un pēc tam pastiprina ar PCR. Rezultātus analizē ar elektroforēzi vai fluorescējošām zondēm.
Priekšrocības: augsta jutība (gandrīz 100%), var atšķirt vīrusu apakštipus (piemēram, G, P), piemērots epidemioloģiskiem pētījumiem.
Ierobežojumi: nepieciešams specializēts aprīkojums un tehniķi; augstas izmaksas; ilgs apstrādes laiks (apmēram 4-6 stundas).
Enzīmu{0}}saistītais imūnsorbcijas tests (ELISA)
Princips: izmanto ar enzīmu{0}}marķētas antivielas, lai saistīties ar vīrusu antigēniem, kvantitatīvi nosakot noteikšanu, izmantojot kolorimetrisko reakciju.
Piemērojamie scenāriji: sērijas paraugu skrīnings vai izpētes scenāriji.
Elektronu mikroskopijas novērošana
Princips: tieši novēro rotavīrusa daļiņas (parasti “riteņa{0}formas”) fekāliju paraugos.
Ierobežojumi: Dārga tehnika, sarežģīta darbība; klīniski reti lieto.